Briežu medību sezonas noslēgums

Tiek sabužināta Este, salādēta Garmin siksna, pults, sapakotas mantas un no rīta ar pirmo gaismu dodamies uz vietu. Pirmajā guļvietā asiņu daudz, briežu teļš nogulējis ilgi, bet tomēr pēc gandrīz 10 minūtēm cēlies un gājis tālāk. Kādu laiku mednieks vēl sekojis, briedis periodiski gūlies un atkal cēlies. 

Pilni apņēmības ar Esti dodamies pa pēdu. Sākumā Esti vēl vaļā nelaižu. Este pavadā, iet "kā pa diedziņu", asinis pārsvarā jau iesnigušas, bet guļvietās, protams, labi redzamas. Pēc 20 minūšu sekošanas pa vakardienas pēdu sāk zust cerība. Cerību mazliet atjauno brīdis, kad briedis ir uzmetis cilpu un uzkāpis uz savas pēdas, bet tā joprojām ir iesnigusī vakardienas pēda. 

Vietām brieži nopēdojuši tā, ka neko vairs nesaprotu, bet viegli sārts asinspiliens zem svaigi uzsnigušā nakts pūdera apliecina, ka esam uz pareizās pēdas un turpinām. 

Pēc apmēram 15 minūtēm izejam atklātākā vietā, kur nakts sniegs jau tā aizrāvis ciet pēdas, ka nu jau pat Estei 

acīs lasāma bezcerība. Piesēžu uz celma, mugura slapja, žēl brieža. Vienīgais variants Esti laist vaļā no pavadas un cerēt, ka tieši savainotais briedis ir tuvāko dažu simtu metru attālumā nevis kāds alnis, kuru Estes deguns noteikti vērtēs nesalīdzināmi augstāk par padsmit stundas vecu un iesnigušu brieža teļa pēdu. 

Ok, Este palaista un gaidu. Garmin pultī skatos kā Este met lokus. Pēc piecām minūtēm jau grasos atsaukt Esti un pēkšņi atskan rējiens. 

Rējiens labs un stabils. Nogaidu apmēram minūti, pa to laiku Este pārvietojusies pavisam nedaudz. Ok, eju klāt. attālums 670 metri. 

Vējš tieši no manis tāpēc mans gājiens vairāk solās būt uz kilo. Pa ceļam ielūztu grāvī, izmērcēju kreiso kāju līdz celim un prātoju kā pie šāda sala tas vispār iespējams. 

Esmu apgājis vēju un līdz Estei 250 metri. Sāku klusi lavīties un cenšos kaut ko ieraudzīt. Tieku līdz 100m un joprojām neko neredzu. Tieku līdz 70 metriem un ieraugu kājās stāvošu briedi un Este viņam priekšpusē. Nu jau prāts mierīgāks, jo briedis, nevis alnis. Puse no uzvaras rokā un prieks, ka nebūs jānakšņo mežā klausoties kā Este tur alni, bet janvāris jau gandrīz beidzies līdz ar to aļņu termiņš arī. Dodos klāt un mēģinu saskatīt ievainojuma pazīmes. 50 metru attālumā joprojām neredzu ievainojumu un sāku domāt, vai medīt, jo līdz tuvākajam ceļam nepilni 2 km. Piesēžu pie koka un vēroju. Galvā miljons domas -

1. Loģiski, ka neievainots briedis gandrīz nekad negaidīs, kamēr suns uz viņu rej. 2. Ja nu tomēr šis nav tas ievainotais teļš, tad ārā tikšu tikai ap vakaru, turklāt tas teļš izmērā vairāk izskatās pēc pērnās goteles. 

Pēc dažu minūšu pārdomām plāns skaidrs - iešu klāt kamēr - vai nu ieraudzīšu ievainojumu, vai nu briedis mani sajutīs un laidīs prom. 

Tālu nav jāiet, jo pēc desmit soļiem briedis mani pamana un prom ir. Este, protams, arī. Aizeju līdz cīņas vietai cerībā ieraudzīt asinis un tās tur ir. Tagad neliela dusma uz sevi, ka nešāvu uzreiz, bet toties skaidrs, ka ir atrasts pareizais. 

Veiksmīgā kārtā pēc 200m Garmin rāda, ka Este ir uz vietas un rej. Eju klāt, pa ceļam vēlreiz samērcēju kreiso kāju. 

Fināls kļūst krietni mazāk spraigs. Izskatās, ka briedis garajā naktī zaudējis beidzamos spēkus un tagad nostājies pavisam skrajā priežu mežā, kur man nav nekādas vajadzības iet tuvāk par 100 metriem. Iekārtojos uz paugura, nogaidu izdevīgu momentu 

un izdaru šāvienu. Estes rējiens apklust un iestājās miers. Ļauju Estei svinēt viņas uzvaru kārtīgi plucinot briedi. Pārbaudu savu atrašanās vietu, nosūtu koordinātes draugiem un no termosa ieleju sev tēju. Jā, mēs Homo Sapiens esam patiešām neveikli bez saviem uzticamajiem Canis Familiaris. Piedzīvojumu autors - Kristers Lūkins 

Eholotes.lv

#catchandeat 

#garmin 

#huntinglv 

#hunting 

#elkhound 

#deerhunting