Tracking Dog Competitions
Lietuvas Mednieku un Makšķernieku Asociācija (www.lmzd.lt)19.septembrī Ņemenčines virsmežniecības teritorijā rīkoja sacensības medību suņiem uz asinspēdu ar paklausības elementiem ar mērķi uzlabot starpvalstu sadarbību, lai veicinātu medniekus audzināt suņus, kuri ir spējīgi izsekot asinspēdas mežā un atrast ievainotu dzīvnieku. Sacensībās tika aicināti piedalīties mednieki, kuri audzina Hannoveres dzinējsuņus, Bavārijas asinspēdu dzinējsuņus un Alpu takšus. Aicinājumi tika nosūtīti triju Baltijas valstu, Polijas, Apvienotās Karalistes mednieku organizācijām. Suņu vecuma nedrīkstēja būt mazāks kā deviņi mēneši. Savā aicinājumā piedalīties sacensībās, organizētāji uzsvēra, ka būs grūta trase. Un tā, trases garums – 1000 m, asinspēdas vecums - 16-24 stundas, asins daudzums uz 1000 m - 0,25 litri, asinis – mežacūka vai staltbriedis. Bez tam, sacensības notiek jebkuros laika apstākļos. Atsaucoties uz aicinājumu piedalīties, Linda Dombrovska, Zigmārs Zaķis ar savu bavārieti Hektor z Doliny Dojcy, es ar bavārieti Smoli Carle Vuk sestdienas pēcpusdienā devāmies ceļā uz Ņemenčini. Vakarpusē ieradāmies jaukā viesu mājā „Pas VINCAS“ (www.pasvinca.lt). Pēc garā ceļa ieturējām vakariņas un devāmies atpūsties. Svētdien mūs gaidīja pietiekami grūts pārbaudījums. Pēc sātīgu brokastu ieturēšanas, devāmies uz sacensību norises vietu – Ņemenčines virsmežniecības mežiem. Kopā bijām ieradušies 11 pārstāvji no Baltijas valstīm: 2 no Latvijas, 6 no Lietuvas un 3 no Igaunijas ( 8 bavārieši, 3 hanoverieši). Pēc reģistrācijas pie sacensību organizatora Vytautas Tamošiūna, visi tikām nostādīti ierindā kopā ar saviem suņiem un pienāca kārta „izlozēt“ kārtas numuru. Lietuvieši izcēlās ar atraktivitāti – kārtas numuru varēja uzzināt iztukšojot glāzīti, jo tas bija pielīmēts pie glāzītes dibena. Sacensību galvenais tiesnesis A.Kuļeša (FCI) kā pirmās uzaicināja dāmas - igaunieti Viku (Victoria Tauts) un mani. Vikai numurs „5“, man – „2“. Pēc tam tika aicināti pārējie mednieki. Zigmāram numurs „7“. Kā pirmo pārbaudīja suņa izturību uz šāvienu. Respektīvi, suņa pavadonis kopā ar suni dodas mežā un pavadonis sunim dod komandu „vieta“. Sunim jāapsēžas vai jānoguļas un jāpaliek vienam. Pavadonis suni atstāj mežā un dodas pie tiesneša. Jāatzīmē, ka jau iepriekš viens tiesnesis un bariņš stažieru mežā ir noslēpušies netālu no suņa, lai vērotu suņa uzvedību šāviena laikā un pēc tā. Suns savu vietu nedrīkst atstāt vairāk 1 m rādiusā. Apmēram 80-100 m attālumā no suņa gaisā tiek raidīts šāviens no gludstobra ieroča. Pēc šāviena suņa pavadonis dodas pakaļ sunim. Tiesnešu komisija jau dod savu vērtējumu par pārbaudes izturēšanu. Prieks, ka Smoli un Hektors pārbaudījumu ir izturējuši. Tas nozīmē, ka varēsim doties pa asinspēdu meklēt ievainotu zvēru. Drīz jau arī pienāk mūsu kārta un suns ar kārtas Nr.2 tiek aicināts uz mašīnu, lai ievestu mežā. Esam nonākuši līdz savai asinspēdai. Man iekšēji trīsas, galvā juceklis. Piedalījāmies taču pirmo reizi tāda līmeņa sacensībās. Tiesnešu komisija un es, savstarpēji apmaināmies ar viedokļiem kā labāk Smoli veikt pārbaudījumu. Aiziet! Smoli tiek uzrādīta „šāviena“ vieta, t.i. asinspēdas sākums un viņai jāķeras pie darba. Mans mudinājums, uzslavas un Smoli deguns ved mūs pareizā virzienā. Vismaz tiesneši neko nesaka, tātad ejam pareizi. Jā, viss ir kārtībā, esam atraduši pirmo „guļas vietu“ (vieta, kur iedomātais ievainotais zvērs piestājis, lai atpūstos, „guļvietās“ parasti tiek izpilinātas asinis nedaudz lielākā vairumā). Smoli jāturpina iesāktais. Kādā brīdī Smoli ļoti aktīvi ar apakšējo ožu rauj nāsīs gaisu, tīri vai rukšķ. Kaut kas nav kārtībā, jo nevar būt, ka pēkšņi asinspēda ir vairāk pilināta un asins smarža ir intensīvāka. Kā tad... Smoli „uzķērusi“ pavisam ko citu – svaigāku. Tomēr esam mežā un laiks kopš asinspēdas uzlikšanas mežā tik tiešām jau bija sasniedzis 20 stundas. Smejies vai raudi, sacensības draud izgāsties...Pēc brīža arī ir skaidrs, ka Smoli ir „uzķērusi“ stirnas pēdas. Kā to varējām pateikt? Vienkārši... „Rieksti šokolādē“ skaidri norādīja, ka Smoli meklē stirnu. Pēdas ir pietiekami svaigas un Smoli tās ir interesantākas. Visu cieņu tiesnešu komisijai, pacietīgi tā nāca mums līdzi, pāris reizes palīdzot atgriezties uz asinspēdas, taču Smoli nebija pielūdzama. Stirna un viss! Meža cūkas āda viņai arī diez ko interesanta nelikās. Nu tāda, čūčala – mežacūkas āda piebāzta ar salmiem. Hmmm... Viss jau ir kārtībā, viss ir pareizi. Sacensības noorganizētas ļoti labi, un tiesnešu komisija stingra, bet objektīva. Mums ar Smoli tiek norādīts kādā virzienā strādāt, lai pilnveidotu suņa prasmes un attīstītu viņas instinktus. Bez egļu zariņa pie cepures (tāds pienākas tikai tam mednieikam, kura suns ievainotu zvēru ir atradis patstāvīgi), mēs atgriežamies pie pārējiem medniekiem, kuru suņiem pārbaudījums vēl priekšā. Kopumā sacensībās asinspēdu neizgāja divi no vienpadsmit suņiem. Taču arī lielajiem profesionāļiem nenācās viegli. Tik tiešām labiem suņiem, kuri vienmēr ir perfekti strādājuši un jau sen nokārtojuši savas kategorijas, šīs sacensības sagādāja nelielas, bet grūtības. Taču tas arī nebūtu interesanti, ja viss būtu pārāk labā kārtībā. Radās iemesls medniekiem apmainīties ar viedokļiem, izvērtēt dalībnieku suņu darba stilus. Tomēr katrs suns ir īpašs un katram apmācību procesā vairāk vai mazāk nepieciešama sava pieeja. Pēc nogurdinošās dienas, sapulcējāmies ierindā uz diplomu pasniegšanu. Paldies mums, paldies tiesnešu komisijai. Ir mērķis uz ko tiekties un jāstrādā tālāk. Uz atvadām vēl tikām cienāti ar gardu griķu biezputru ar dambrieža gaļu. Ņamm! Goda vārds, mūsu punči prasīt prasījās pēc kādas siltas viras.
Apņēmības pilni turpināt uzsākto darbu, mūsu trijotne devās mājupceļā.
Pieredze - dārga skola, bet vienīgā skola, kur ko var iemācīties. /B.Franklins/ Jauku dienu brīvā dabā pavadījām kopā ar:
- Igaunijas kolēģiem Vicky Tauts, Koitu Latik, Raivo Tammeleht un hanoveriešiem Riko vom Ibengarten un Safir von der Sautobelklinge un bavārieti Car Solotvinec.
- Lietuvas kolēģiem Vytautu Barzdys, Vaidoti Virblys, Dainiusu Noreiku, Stasy Matijoрku, Liutauru Giedraiti un viņu bavāriešiem Bagiru iš Minijos Slenio, Bertu iš Minijos Slenio, Ferry Red Bavaria, Liku, Daglu un hanoverieti Tosia Olsztynska Lesniczowka.
Par mūsu piedzīvojumiem lasiet žurnāla "MMD" 2012.gada janvāra numurā, skatīt šeit:
| |||