Aspazija (1865-1943)

dzim.Elza Pliekšāne (pilnā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga)

 "Gaišāk top pasaulē ne no saules, mēness un zvaigznēm vien, bet kad caur viņu izgājis cauri kāds sirdsskaidrs cilvēks..." 

Dzimusi 1865. gada 16. martā turīga Zemgales zemnieka ģimenē Zaļenieku pagasta "Daukšās". Mācījās Jelgavas Dorotejas meiteņu pamatskolā un Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā. Dedzīgi lasīja vācu romānistus un dzejniekus, savus pirmos dzejoļus uzrakstīja 14 gadu vecumā vācu valodā. Ģimnāzijas pēdējas pēdējo klasi Rozenberga nepabeidza un 1886. gadā apprecējās ar Vilhelmu Maksi Valteru. 1887. gadā laikrakstā "Dienas Lapa" feļetona pielikumā tika publicēts viņas dzejolis „Jaunā gadā”, viņa piedalījās lugu konkursā ar drāmu „Atriebēja”, taču tā netika iespiesta cenzūras iebildumu dēļ. Pēc šķiršanās no pirmā vīra 1891. — 1893. gadā viņa strādāja par mājskolotāju Katvaru pagasta Pociemā „Ķaukuļos”, kur sacerēja lugas "Zaudētās tiesības", "Vaidelote" un poēmu "Saules meita". Šos darbus viņa publicēja ar pseidonīmu "Aspazija" (sengrieķu valodā - mīlamā, kāds bija arī izglītotās Perikla draudzenes vārds) un viņas lugās spilgti attēlota sievietes cīņa pret dogmām un aizspriedumiem, par tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar jūtām.

Pēc pārcelšanās uz Rīgu 1893. gada novembrī strādāja Rīgas Latviešu teātrī par koristi un sāka nodarboties ar žurnālistiku. 1894. gadā teātris uzveda viņas lugas "Vaidelote" un "Zaudētās tiesības". Šajā laikā viņa iepazinās ar Jāni Pliekšānu (Raini), kurš tolaik bija avīzes „Dienas Lapa” redaktors un pievienojās „Jaunās strāvas” kustībai. 1897. gadā iznāca Aspazijas pirmais dzejoļu krājums "Sarkanās puķes", kas izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Pēc kustības sagrāves Aspazija 1897. gada 23. decembrī Panevēžā salaulājās ar apcietināto Jāni Pliekšānu.

No 1898. līdz 1903. gadam viņa strādāja "Dienas Lapas" redakcijā un pārmaiņus dzīvoja Rīgā un Vjatkas guberņas Slobodskajas (Слободской) pilsētā pie izsūtītā Raiņa. Šajā laikā viņa kopā ar Raini tulkoja J.Gētes darbus, Aspazija viena pati – Henrika Senkeviča, R.Hamerlinga darbus. Kopā ar Raini 1905.gada revulūcijas laikā Aspazija aktīvi piedalījās dažādos masu pasākumos un viņas drāmas "Sidraba šķidrauts” izrāde kļuva par vienu no spilgtākajiem latviešu garīgās un nacionālās atmodas notikumiem.

Sākoties represijām, viņi 1905. gada nogalē emigrēja uz Šveici, kur līdz 1920. gadam dzīvoja Tičīno kantona Kastaņjolā pie Lugano ezera. Pēc atgriešanās Latvijā Aspazija tika ievēlēta satversmes sapulcē, piedalījās Latvijas Republikas izveidē un aktīvi aizstāvēja sieviešu tiesības.

Aspazija mirusi 1943.gada 5.decembrī, apbedīta blakus savam vīram Raiņa kapos. 1996. gadā Aspazijas pēdējā dzīvesvietā Dubultos atvērts muzejs.