Centīgais zemnieks
Gusts Kārkliņš dzimis Idus pagasta Kizloku mājās 1853.gadā un kā 10 gadus vecs zēns pārnācis kopā ar ģimeni uz Ķaukuļiem. 1873.gadā Gusts īpašumu izpircis un 500 pūrvietu lielā saimniecība kļuva plaši pazīstama visā apkārtnē. Aspazija Gusta Kārkliņa kāzās bija jaunlaulāto vedējmāte.
20.gadsmita 20-30.gados Ķaukuļu gravā regulāri notikuši dažāda veida pasākumi. Ķaukuļu mājas saimnieks Gusts rūpējies par tīrību gravā, te bija izveidots apļveida balles laukums ar dēļu grīdu, kuram apkārt bija soli. Katru svētdienu tika rīkotas zaļumballes, divas reizes gadā Sporta svētki, vasarās – Bērnu svētki, septembra mēnesī ik gadu rīkotas Puķu balles ar ziedu vītnēm un lukturīšiem. Te tika svinētas arī Lieldienas, Līgo svētki, kā arī Ražas svētki.
...iz vēstures...
Gustam bija divas meitas – Vera un Nadīna – lielas smējējas, omulīgas un uz visādiem stiķiem un niķiem gatavas. Viņas nolēmušas vēlīnos braucējus izjokot. Aplikušas baltus palagus un gaidījušas, kamēr kāds brauc un tad nākušas uz ceļa ārā. Vīri griezuši zirgus apkārt un aulēkšiem braukuši atpakaļ. Smiekli bijuši lieli. Tā izdevies vairākas reizes. Ļaudīs paklīdušas runas par spokiem. Tad tomēr viens otra drosmīgāks sācis runāt, vai tik tās neesot vecā Ķaukuļa draiskulīgās meitas. Kārtējo reizi, kad nu šīs tur plātījušās, kāds vīrs lēcis no ratiem ārā un meties pakaļ. Skriešana bijusi briesmīga. No tā laika spoki vairs nav rādījušies.
Kādreiz krastā pusdienas laikā saimnieka meita Vera sēdējusi uz akmens un skatās – nāk pa taku gar ezera malu melnās drēbēs tērpies smalks kungs, melna hūte galvā. Viņa samulsusi, piecēlusies no akmens un gribējusi pajautāt, kas šis tāds, bet pēkšņi nav vairs šī vīra. Nekur nav un viss. Tā arī nepaguva pajautāt.
Ķaukuļu ezera galā pie dambja ir visai dziļš. Veci ļaudis senāk teica, ka te neesot ezeram nemaz dibena. Kādreiz kāds braucēja gribēja šeit padzirdināt zirgu, bet tas neuzmanīgi pagāja dziļāk un iegrima tik dziļi, ka veselu pusi dienas vīri pulējās, kamēr to izvilka ārā.
Patiesi skaistais zemes stūrītis Ķaukuļu grava - to var atrast šeit: http://balticmaps.eu/?lang=lv&draw_hash=nigzhd¢erx=546679¢ery=6403490&zoom=8&layer=map&ls=o Zaļumballes...
Vasara arī mūsdienās ir zaļumbaļļu laiks, tikai nu tās šķiet zaudējušas kādreizējo burvību. Reti tajās muzicē ragu orķestris vai īsta lauku kapela, dāmas un kungi vairs neuzskata par goda lietu saposties svētku drānās. Toties iepazīšanās deju placī, kautiņi un sīvā iemešana gan aktuāla joprojām. Lai uzburtu senāko zaļumbaļļu atmosfēru, tika izvaicāti mūsu puses ļaudis, kuri savulaik piedalījušies šādās izklaidēs un zina pastāstīt kā atpūtušies viņu senči. Pociemiete Rita Rostoka 70.gados Katvaru pagastā organizēja kultūras sarīkojumus. – Tas ir darbs, kas prasa izturīgus nervus, bet man palīdzēja tas, ka patīk komunicēt ar cilvēkiem. R.Rostokai izdevās atjaunot nedaudz piemirstu tradīciju – zaļumballes Ķaukuļu gravā. Tur brauca arī limbažnieki, āsterieši, puikulieši, aicināts šurp ragu orķestris no Umurgas. Biļešu ienākumi bijuši lieli. Pirms dejām nereti uzstājās koris, deju kolektīvs vai teātris. -Zaļumballe ir goda parādīšana vasarai, saulei, zemei. Kurām meitenēm bija mugurā īsāka kleita, tās skaitījās modīgākas. Tantužas tikai noskatījās un apsprieda gan visas šīs lietas, gan kas ar ko dejo. Puikas mēdza pa krūmiem izvicināt dūres – droši vien nespēja dāmas sadalīt. Kārtībsargi toreiz neko nekontrolēja. Jāteic gan, ar iereibušiem aktieriem sastapos biežāk nekā ar šādiem muzikantiem,- stāsta Rita. Piecos rītā kursējis vilciens uz Rīgu caur Limbažiem, tad daudzi ballētāji devušies prom. * *Izmantoti 15.06.2012. laikraksta „Auseklis” Nr.70 (9040) materiāli.   | |||||||||
