 Metodika suņa apmācīšanai pa asinspēdām
Asinspēdu dzīšanai ir liela nozīme dižmedījuma medībās, kad nav sniega. Pat nāvīgi ievainots alnis, briedis vai mežacūka reti kad krīt šāviena vietā. Bieži vien šie dzīvnieki noskrien lielāku vai mazāku attālumu, līdz nobeidzas no ievainojuma. Šāda sašauta medījuma atrašanā lielu palīdzību medniekam sniedz suns, kas apmācīts asinspēdu dzīšanā. Svaigas jeb „karstas” pēdas spēj dzīt daudzi suņi, taču medījuma meklēšanu nav ieteicams uzsākt uzreiz, jo, pamanījis sekotājus, zvērs var aiziet ļoti tālu. Pēdu dzīšanu vēlams uzsākt ne agrāk kā pēc stundas – tad medījums parasti nebūs tālu aizgājis no šāviena vietas. Šādu aukstu asinspēdu meklēšanai suns ir īpaši jāapmāca. Asinspēdu dzinējam jābūt mierīgam, līdzsvarotam, un tas nedrīkst novirzīties no ievainota dzīvnieka asinspēdām, sajūtot jebkādu citu smaržu.
Apmācības uzsākšana. Apmācība asinspēdu dzinējiem sākas agrīnā vecumā: vienlaikus tiek trenēta paklausība (sunim jāprot iet blakus, izpildīt komandu „šurp”, palikt vietā – noturība, komanda „vietā”). Apmāčiba jāveic bez jebkādas piespiešanas. Labus rezultātus iespējams panākt tikai ar lielu pavadoņa pacietību, kā arī suņa apbalvošanu par pareizi izpildītajiem uzdevumiem. Pirms asinspēdu dzīšanas nodarbībām ir labi apmācāmo suni iepazīstināt ar pārnadzi. Ļoti parocīgi ir trenēt suni pa asinspēdu reālās medībās, lai gan pašam pavadonim medīt nevajadzētu – viņa ar suni ir jādzen ievainotā dzīvnieka asinspēdas, turot suni pavadā, un prasmīgi jāizvēlas tikai tie gadījumi, kad veiksme garantēta. Jāaiziet līdz vietai, no kurienes tika šauts, jānogulda tur suns, jāpiestiprina pavadiņu, jāpasaka sunim „meklē”, jāuzved uz pēdām, nomierinot suni, jādod paostīt dzīvnieka spalvas vai asinis un jāslavē suns, ja tas visu uzmanību pievērš meklēšanai.
Ja nav iespējas izbraukt medībās, var šim mērķim izmantot savvaļas mežacūkas aplokā, kas atrodamas īpašās medību suņu apmācības un pārbaudījumu izmēģinājumu teritorijās. Ja suņa īpašniekam nav iespējas apmeklēt aploku ar zvēru, tad pirms suņa iepazīstināšanas ar pašām asinspēdām sunim jāparāda pārnadža izbāzenis un jāiepazīstina suns ar tā smaržu, lai turpmāk suns neizbītos, negaidīti uzejot izbāzeni. Turpmāk, atnākot uz asinspēdām un sajūtot pazīstamo dzīvnieka smaržu, apmācāmais suns „steigsies” uz pēdas beigām, jo būt ieinteresēts atrast meža cūku un nebaidīsies no tās, nemēģinās ar to uzsākt rotaļu un neatkārtos arī citus trūkumus, kurus daži suņi pieļauj pārbaudēs un sacensībās.
Pašam saimniekam jātrenē savs suns pēc iespējas biežāk un vairāk. Apmācība jāveic tāpat, kā aprakstīts šajā metodikā, tikai pēdu iekārtošanai jāpieaicina palīgs, lai suns nesāktu dzīt saimnieka pēdas asinspēdu vietā.
Asins maisījumu un pēdu sagatavošana aprakstīta esošo noteikumu „Medību suņu pārbaude pa asinspēdām” tehniskajā daļā.
Nodarbību gaita. Nodarbības notiek ārpus pilsētas, ne pārāk šķēršļotā apvidū, tīrā, skrajā mežā rudenī līdz pirmajam sniegam.
Instruktori pēdas iekārto savlaicīgi pirms nodarbības atkarībā no apmācāmo suņu pieredzes. Pēdas apzīmē ar košas krāsas atzīmēm uz kokiem. Apzīmēšanai var izmantot krāsaina papīra gabaliņus, kurus piestiprina pie kokiem, krāsainu aerosolu vai strēmelītēs sagrieztus polietilēna maisiņus. Pirms nodarbības sākuma pēdas galā tiek novietots dzīvnieka izbāzenis. Sākotnēji suņa apmācība notiek pa stipri un nepārtraukti ar asinīm izpilinātām svaigām pēdām, t.i. pēdām ar noturīgu asins smaržu. Asinis var izpilināt, izmantojot plastmasas pudelīti, vai izsmērēt, izmantojot pie nūjas piestiprinātu sūkļa gabaliņu, ko mērcē burciņā ar asinīm. Sākotnējā apmācības stadijā asinspēdas iekārto sākumā nelielā garumā (līdz 75-100 m), pa taisni, bez pagriezieniem un šķēršļiem. Pakāpeniski nākamajās nodarbībās pēdu garums ikreiz tiek palielināts par 50-100 m atkarībā no suņa spējām, kā arī pakāpeniski pēdas tiek sarežģītas – asinis tiek izpilinātas uz zemes ar 30-50 cm intervālu, tiek palielināts pagriezienu un šķēršļu (krūmu, kritušu koku u.c.) skaits, kā arī paildzināts pēdu vecums. Bez tam, pēdas tiek iekārtotas intensīvāk šķēršļotā apvidū, kurā ir nepieciešams šķērsot grūti pārvaramus laukumus. Turpmāk pēdu garums tiek palielināts līdz 500 m, un nodarbības notiek pa pēdām, kas nav svaigākas par 203 stundām, t.i. pārbaudēm identiskos apstākļos. 50 m no pēdu sākuma tiek izveidota „medījuma” pirmā „guļvieta”. To iekārto, stiprāk apslakot doto vietu ar asinīm. Nākamās guļvietas tiek veidotas ik pēc 150 m. Medījumu maskē ar skujkoku vai citiem zariem vai paslēpj aiz kokiem. Ejot pa pēdām, apmācamajam sunim ir jāiziet uz šo „pārnadzi”, izmantojot tikai iedzimto apakšējo ožu, un jāsatiekas ar to it kā nejauši. Pēdu dzīšanas pareizību pavadonim kontrolēt palīdz instruktors, kas iet blakus visā pēdu garumā un nepieciešamības gadījumā komentē pavadoņa un suņa darbības. Ja suns pazaudē pēdas, instruktors atgriež pavadoni ar suni pie iepriekšējās guļvietas vai pēdu sākuma, kur asinis izpilinātas vairāk un kur sunim ir vieglāk uzņemt pareizās pēdas.
Apmacības procesā pavadonim visādi jāizrāda sunim sava ieinteresētība medījuma meklēšanā un neaprakstāms prieks, kad tas ir atrasts.
Suņa apmācība pa asinspēdām notiek trīs pamata posmos: Ø pirmajā posmā notiek suņa iepazīstināšana ar asinspēdu smaržu; Ø otrajā posmā tiek mācīta meklēšana, t.i. secība, kādā suns dzen pēdas; Ø trešajā posmā notiek ziņojuma mācīšana.
Pirms darba sākšanas pa asinspēdām, vispirms jāizveido sunim iemaņa apošņāt zemē nopilinātas asinis pēc pavadoņa komandas „osti” vai „pēdas”, ar roku norādot pēdu virzienu. Lai iepazītos ar asinspēdām, sunim, apošņājot ar asins maisījumu stipri apslacīto nelielo laukumiņu., jādod iespēja vairākas reizes īsi, pārtraukti ievilkt gaisu caur degunu. Tāds ostīšanas veids nodrošina precīzākas un pilnīgākas informācijas ievākšanu par pēdām, lai orientētos apkārtējās vides smaržu situācijā, savukārt, tādējādi apzinātās šo pēdu smaržas īpatnības ilgstošāk saglabāsies suņa atmiņā un veicinās veiksmīgu asinspēdu izsekošanu.
Pirms meklēšanas sākuma apmācāmais suns tiek noguldīts 2-3 m attālumā no pēdu sākuma punkta, kamēr pavadonis apskata „šaušanas” vietu, visādi izrādot sunim ieinteresētību. Pēc tam pavadonis atgriežas pie suņa, tam redzot atritina garo (pēdu dzīšanas) pavadu (10-20 m) un parasto pastaigu pavadu aizvieto ar šo pavadu, uzliek sunim kakla siksnu (inventārs, kurās tiek izmantots tikai darbam pa asinspēdām) un pieved to pie pēdu sākuma. Ērtības labad un lai kontrolētu apakšējās ožas izmantošanu, pavadu izlaiž starp suņa priekškājām. Kad suns pēc jau zināmas komandas „osti” vai „pēdas” apostījis ar asinīm labi apslacīto pēdu sākumpunktu, kopā ar komandu „meklē” vai „ strādā” sunim ar roku norāda meklēšanas virzienu. Pavadonim un sunim pa pēdām jāpārvietojas pa pēdām pēc iespējas lēnāk. Jāpievērš uzmanība tam, lai suns ietu pa pēdām nesteidzīgi dažus metrus pa priekšu pavadonim, ar zemu pie zemes nolaistu galvu, t.i. meklēšanai izmantotu tikai apakšējo ožu un precīzi ievērotu visu maršruta trajektoriju. Pēdu dzīšanas laikā pavadonis vairākkārt atkārto komandu „pēdas’ un slavē suni ar vārdiem „labi” vai „malacis”. Ja suns paceļ galvu un mēģina atrast medījumu ar redzes palīdzību, pavadonis pavelk suņa galvu pie zemes, izmantojot zem kalka siksnas un starp suņa priekškājām izvērto garo apmācības pavadu. To darot, nepieciešamības gadījumā pavadonim jāievirza suns pareizajā virzienā, pievelkot pavadu. Ja suns osta pēdas un iet pa tām pareizi, pavada nedrīkst ierobežot suņa kustības un sunim jāļauj strādāt patstāvīgi.
Vienā asinspēdu dzīšanas nodarbībā suni – iesācēju sūta izsekot ne vairāk kā 2-3 reizes, un treniņi nedrīkst būt ilgstoši (ne garāki par stundu). Pēc katras pēdu dzīšanas suns jāapbalvo, jānomierina, jādod iespēja pietiekami izstaigāties, un tikai tad, pēc būtiska pārtraukuma (40-50 min.), jāuzsāk nākamo pēdu dzīšana. Ja sunim nav noskaņojuma strādāt pa asinspēdām vai viņa uzvedībā novērojams nogurums, nodarbības jāpārtrauc.
Kad suns sajūt asins smaržu, tas kļūst satraukts un metas uz priekšu. Tādā gadījumā suns jānomierina, dodot komandu „guli”, „lēnām” u.c. Jāpanāk, lai suns ietu pa pēdām nesteidzoties. Ja suns ir apradis ar situāciju un sāk pareizi strādāt, viņš noteikti jāuzslavē. Ar komandu „lēnām” un pavadas noturēšanu sunim neļauj pāriet uz ātrāku gaitu. Jo azartiskāk suns velk pa pēdām uz priekšu, jo enerģiskāk jāsamazina meklēšanas ātrums, taču pēdu dzīšanas laikā nav pieļaujama suņa raustīšana ar pavadu, pārmērīga stingrība un sodīšana. Ja suns mēģina pāriet uz ātru meklēšanas manieri, viņš ir jāapstādina, jānomierina un atkal jāatgriež uz pēdām. To darot, nav ieteicams asi raut suni aiz pavadas, jo suns var nolemt, ka ir kļūdījies pēdu meklēšanā un sāks uztraukties. Ja suns novērš uzmanību uz instruktoru, sunim ar pavadoni jādzen pēdas patstāvīgi. Šim nolūkam pavadonim iepriekš tiek sniegta sīka informācija, bet instruktors seko tālumā no strādājoša suņa un pavadoņa, novēro iespējamās kļūmes un tikai pēc tam skaidro pavadonim pēdu dzīšanā pieļautās kļūdas.
Pēc tam, kad suns iemācījies pareizi dzīt asinspēdas, sāk ziņojuma elementu mācīšanu, bez kura suns nevar iegūt I pakāpes diplomu. Variants, kurā suns veiks ziņojumu, pārbaudēs tiek paziņots tiesnešu brigādei pirms pēdu dzīšanas uzsākšanas. Atkarībā no suņa individuālajām spējām tam var iemācīt vienu no zemāk norādītajiem izplatītākajiem ziņojuma variantiem (vai jebkuru citu pavadonim ērtu ziņojuma veidu.) Ø variants nr.1 – nonākot asinspēdu galapunktā, suns nepārtraukti rejot, 5 minūšu garumā ziņo par atrasto medījumu, līdz pienāk pavadonis; Ø variants Nr.2 – nonākot asinspēdu galapunktā, suns 10 minūšu laikā atgriežas pie pavadoņa un ar savu uzvedību aicina viņu uz pārnadža guļvietu.
Ziņojuma mācīšana veicama patstāvīgi, pavadonim apzinot suņa temperamentu un iedzimtās noslieces, izvēloties piemērotāko variantu un mācot suni pēc piedāvātajām vai citām metodēm.
Pirmā ziņojuma varianta trenēšanai sunim vispirms iemāca apriet medījumu (sunim jāprot komanda „balsi”). Nav pārlieku grūti iemācīt sunim padot balsi nošauta medījuma priekšā. Par suņi, kas parasti ir „klusētāji”, azartā var sākt ar prieku nepārtraukti riet, tai skaitā uz pārnadzi. Šim nolūkam pietiek dienā veikt 2-3 šādus vingrinājumus pārnadža izbāzeņa priekšā (var izmantot ādas gabalu), noteikti panākot vēlamo rezultātu.
Lai sagatavotu suni pavadoņa piesaukšanai pie atrastā medījuma ar riešanu, jāizmanto katra iespēja, lai pieradinātu suni riet pēc komandas. Daudzi kucēni sāk riet, sadzirdot kucēns soļus, klauvēšanu pie durvīm, rej uz zirgiem, kaķiem u.c. daži kucēni rej un lec, kad tiem tiek pienesta bļodiņa ar barību. Citi rej un rūc, kad ar tiem rotaļājas, spēlējas un lec uz krēsla, kur kucēns vēl nevar cilvēku aizsniegt. Jāizmanto visas šīs iespējas, dodot komandu „balsi” un mudinot kucēnu riet vēl vairāk, bet kā atalgojumu sniedzot tam kārumu, bļodiņu ar ēdienu vai to priekšmetu, kas uzbudinājis kucēnu, piemēram, zvēra ādu.
Suņa apmācība šim ziņojuma variantam notiek šādi. Tiklīdz suns aizgājis līdz pēdu galapunktam, uzmundrinošā intonācijā tiek dota komanda „balsi” vai tiek veikta cita darbība (piemēram, izbāzeņa kustināšana), lai provocētu suni un mudinātu to apriet medījumu. Šajā laikā sunim jānoņem pavadiņa, lai tas varētu ilgstoši apriet zvēru, pavadonim ar balsi pastāvīgi uzmundrinot un slavējot suni. Nākamajās nodarbībās sunim noņem pavadiņu sākumā netālu no izbāzeņa, tad pakāpeniski šo attālumu palielina, līdz pavadiņa sunim tiek noņemta, nonākot pie pēdējās medījuma guļvietas. Tādējādi suns iemācīsies patstāvīgi apriet medījumu, atrodoties tālumā no saimnieka, un izpildīs ziņojumu.
Kad suns aprej medījumu, pavadonim jācenšas ļaut viņam to darīt pēc iespēja ilgāk, neliedzot viņam šo prieku. Taču nepieciešams sekot arī suņa noskaņojumam, censties paredzēt situācijas attīstību un gadījumā, ja interese par medījumu ir zudusi, uzreiz aizvest suni no izbāzeņa.
Šī paša ziņojuma varianta mācīšanas cits veids: atrodoties pie medījuma, pavadonis noņem sunim pavadu un pakāpeniski atkāpjas no suņa, doto viņam iespēju patstāvīgi apriet medījumu. Gadījumā, ja suns skrien pie pavadoņa, viņam ir atkal jānorāda uz vai jāpieved suns pie asinspēdu galapunkta. Arī ar šo metodi tiek nostiprināts suņa patstāvīgs darbs pa asinspēdām bez pavadas un ziņojums tiek trenēts līdz automātiskai izpildei. Pēc katra vingrinājuma suns ir dāsni jāapbalvo ar kārumiem, jāpaņem īsajā pavadā un ar komandu „blakus” jāaizved no pēdām.
Otrā ziņojuma varianta mācīšana – kad suns atgriežas no atrastā medījuma pie pavadoņa un atved viņu uz pēdu galapunktu – notiek, izmantojot dažādas metodes.
Šp ziņojuma variantu var sākt mācīt mājas apstākļos, izmantojot šādu metodi. Suni nogulda vienā no istabām, neļaujot tam izkustēties no vietas bez atļaujas. Tad istabā, kas atrodas tālāk no apmācāmā suņa, noslēpj spēcīgi smaržojošo kārumu tādā vietā, kuru suns nevar aizsniegt bez saimnieka palīdzības, piemēram, uz augstu novietota plaukta. Pienākot pie suņa, viņa ļauj paostīt tā paša kāruma gabaliņu, taču neļauj to apēst, bet atgriežas istabā, kurā apslēpts kārums, piesaucot suni un liekot tam meklēt. Pirmajās nodarbībās suns, vēl nesaprotot, ko saimnieks vēlas, pēc komandas „meklē” metīsies uz priekšu, pārmeklējot visu istabu, kur noslēpts kārums. Skrienot garām vietai, kur noslēpts kārums, suns sajutīs smaržu, kas atgādina to, kuru viņš sajuta treniņā sākumā. Kad suns pienāks pie plaukta, arvien vairāk paceļot degunu, jāliek sunim apgulties, un tas nedrīkst celties līdz komandai. Tad saimnieks aiziet no suņa un noslēpjas, lai, meklējot viņu pa pēdām, nebūtu iespējams uzreiz atrast. Pašām pirmajās nodarbībās suns ar garu svilpienu jāatsauc pie sevis. Zinot, ka izpildot uzdevumu nekļūdīgi, tas tiks atalgots, suns ātri un jautri skries pie saimnieka pēdām uz vietu, kur tas bija noguldīts zem plaukta, un grozīsies vienuviet, paceļot galvu augšā un tādējādi parādot, kur ir atradums. Šajā laikā suns ļoti jāslavē, jāglauda, jāatalgo ar balsi un visbeidzot jāļauj apēst atrastais kārums. Ja kucēns šo0 uzdevumu izpildīs pilnīgi pareizi, ziņojuma apmācībai tādējādi tiks ielikti kārtīgi stipri pamati.
Retrīveriem, putnu suņiem un spanieliem, kas ir apmācīti pienest medījumu, der šāda ziņojuma mācīšanas metode. Asinspēdu galapunktā jau iepriekš pārnadža izbāzeņa vietā notiek beigtu ūdensputnu, piemēram, pīli. Suns, sasniedzot pēdu galapunktu, noteikti paņemt putnu zobos un atnesīs pavadonim. Tad suni vēlreiz sūta pa pēdām, bet asistents nemanāmi noliek tajā pat vietā vēl vienu pīli. Atnesis šo pīli, suns patstāvīgi aizskries pakaļ nākamajai pīlei. Kad šāda iemaņa ir nostiprināta, pīli tieši tāpat sunim nemanot aizvieto ar pārnadža izbāzeni. Pieredze rāda, ka suns, sasniedzis pēdu galapunktu un neatradis tur pīli, nedaudz padomājot, noteikti atgriežas pie pavadoņa un atved viņu uz pēdu galapunktu. Lai sekmīgi dzītu asinspēdas, darbu ar pīles pienešanu jāsāk ar neliela garuma maršrutu, pakāpeniski to padarot garāku un sarežģītāku.
Materiāls par suņa apmācību:
  | |||||||||
.jpg)
