Vēsture

 19. gadsimta beigās kapteinis fon Štefanics sāka nodarboties ar selekciju, krustojot dažādas vācu aitu suņu variācijas no centrālajiem un dienvidu Vācijas apgabaliem, tā rezultātā tika iegūts universāls dienesta suns, kuru speciālisti uzskata par vienu no gudrākajiem dzīvniekiem pasaulē. Selekcijā tika izmantota arī viena no kolliju līnijām. Izstādē vācu aitu suns pirmo reizi tika eksponēts 1892. gadā, tas notika Hanoverē. 1899. gadā tiek nodibināts pirmais vācu aitu suņu klubs Vācijā. Jau pirmā pasaules kara laikā vācu aitu suns apliecināja sevi kā neaizstājamu palīgu: brīdināja par uzbrukumiem, kuros lietoja gāzi, apsargāja munīciju, palīdzēja no karadarbības zonas iznest ievainotos.

Vācu aitu suns viena no populārākajām un vecākajām suņu šķirnēm. Šim aitu sunim bija lemts kļūt par to universālo suni, kurš visai īsā laika posmā iekaroja visu pasauli. Šķirnes rašanās vēsture ir cieši saistīta ar Maksa Emila Frederika fon Štefanica personību. Šis vīrs saprata, ka, lai radītu jaunu šķirni, ir nepieciešami daudzi gadi. Jo bez pastāvīgas selekcijas, atlases, kas aptver kā minimums trīs četras suņu paaudzes, neizdodas nostiprināt tās pazīmes, kurām jāpiemīt vācu aitu sunim.

Vispirms tās ir darba spējas, jo sunim vārda tiešā nozīmē ir jāprot strādāt ar ganāmpulku, turklāt tam ir jābūt cilvēka kompanjonam un lieliski jāiederas ģimenē, jābūt ne tikai lauciniekam, bet arī jāspēj labi adaptēties pilsētas apstākļos. Un no tā izriet secinājums, ka vācu aitu sunim ir jāpiemīt tādām īpašībām, kas padarītu to neaizvietojamu.

Un tā, vācu aitu suņa rašanos veicināja ne tikai tā īpašības – biezais apmatojums, lieliskā oža, spēks un brīnišķīgā vadāmība, bet arī tas, ka pie šķirnes rašanās „šūpuļa” stāvēja cilvēks no aristokrātiskas vides, kuram daudzas problēmas vienkārši nepastāvēja, un tas viņam ļāva ļoti īsā laikā izplatīt citu šīs šķirnes audzētāju vidū tos principus, kas atrodas šķirnes pamatā, kā arī apvienot šos audzētājus vienā savienībā. Tāda savienība, kura saucās „Vācu aitu suņa biedrība”, tika radīta, un to vairāk kā trīsdesmit gadus vadīja Maks Emils Frederiks fon Štefanics.